Tacca integrifolia – Pilnene krūms (Baltais sikspārņa zieds)
Tacca integrifolia, pazīstama kā baltais sikspārņa zieds (white bat flower), ir viena no visneparastākajām un atpazīstamākajām pasaules augiem. Tā pieder Dioscoreaceae dzimtai un nāk no mitru tropu un subtropu mežu apakšaugiem Dienvidaustrumāzijā – no Butānas, Austrumhimalajiem un Indijas, caur Mjanmu, Taizemi un Vjetnamu līdz Malaizijas pussalai, Sumatrai, Javai un Borneo. Dabā tā aug ēnā, pastāvīgi mitrā un siltā vidē kalnainās teritorijās.
Sinonīmi un nosaukumi
Sugu aprakstīja Ker Goulers. POWO datubāze min vairākus šīs sugas sinonīmus; visbiežāk piegādātāju un literatūras avotos sastopamie ir:
- Ataccia integrifolia (Ker Gawl.) J.Presl
- Ataccia aspera (Roxb.) Kunth
- Tacca aspera Roxb.
- Tacca laevis Roxb.
- Tacca lancifolia Zoll. & Moritzi
Balto lapu formu dažkārt pārdod kā Tacca integrifolia 'Nivea' (agrāk Tacca nivea). Angļu valodā sugu sauc par white bat flower, bat head lily, cat's whiskers vai devil flower; latviešu valodā to sauc par pilnēnu krūmu, sastopami arī nosaukumi „sikspārņa zieds” un „sikspārņa augs”. Agrāk Tacca dzimtu izdalīja atsevišķā Taccaceae dzimtā.
Botāniskais apraksts un izskats
Tas ir sakneņaugs, kas parasti sasniedz 60 līdz 120 centimetru augstumu, optimālos siltumnīcas apstākļos dažkārt pat vairāk. Lapas ir lielas, pilnmalainas (tāpēc epitetam integrifolia – pilnmalaina), ovāli lancetveida, tumši zaļas un spīdīgas, ar gariem kātiņiem. Tomēr tieši ziedkopas padara šo augu par īstu kolekcionāru retumu.
Izcils „sikspārņa zieds” veido divas lielas, paceltas lapas, kas atgādina izplestas spārnus vai sikspārņa ausis – šai sugai tās ir baltas līdz krēmkrāsas ar purpursarkanu tīklojumu, ar platumu līdz pat 20–30 cm. No ziedkopas karājas daudzas smalkas lapas, tā sauktie „ūsas”, gari un violeti purpursarkani, parasti ap 25–30 centimetriem. Paši ziedi ir mazi, sakopoti pušķī, tumši purpursarkani līdz gandrīz melniem, un ziedēšana galvenokārt notiek vasarā, ar labu kopšanu var atkārtoties sezonā.
Temperatūras prasības un atrašanās vieta
Tacca integrifolia ir stingri tropisks augs un pilnīgi neizturīgs pret salu. Tai nepieciešama temperatūra, kas pastāvīgi tiek uzturēta virs aptuveni 13–15°C, optimālais augšanas diapazons ir 21–27°C. Atbilst USDA 11 zonai, kas mērenā klimatā nozīmē audzēšanu tikai siltumnīcās. Būtiska ir daļēja ēna līdz ēna ar izkliedētu gaismu – tieša saule, īpaši karstumā, apdedzina lapas. Suga slikti panes arī aukstus vēju pūtienus un straujas temperatūras svārstības.
Audzēšana mērenā klimatā
Eiropas apstākļos šo sugu audzē tikai mājās, ziemas dārzā, siltumnīcā vai mitrā terārijā vai paludārijā. Tā prasa augstu gaisa mitrumu, vislabāk virs 50–60%, ko nodrošina miglošana, paliktņi ar mitru keramzītu vai mitrinātājs, saglabājot labu gaisa cirkulāciju – pēdējais ir svarīgs sēnīšu slimību profilaksei, kurām augs var būt pakļauts.
Substrātam jābūt caurlaidīgam, kūdrainam, viegli skābam – labi der orhideju maisījumi ar pievienotu mizu un perlītu – pastāvīgi viegli mitram, bet nekad applūdušam. Augs ir jutīgs gan pret pārmērīgu izžūšanu, gan pret sakņu puvi, tāpēc mitruma līdzsvars ir ļoti svarīgs. Ziemā laista taupīgi, vienmēr uzturot siltumu.
Sēklu audzēšana
Pavairošana no sēklām ir prasīga un prasa pacietību. Dīgšana var būt ilga un nevienmērīga – parasti no 2 līdz 6 mēnešiem, dažkārt ilgāk. Nepieciešama augsta un pastāvīga substrāta temperatūra ap 25–30°C, pastāvīga mitruma uzturēšana zem pārsega un svaigs, tīrs sēklu substrāts. Sēklas sēj seklā slānī (daži milimetri) un vislabāk izmantot svaigas sēklas – uzglabātas un izžāvētas sēklas dīgst vāji vai nemaz. Noderīga ir to mērcēšana siltā ūdenī uz diennakti, un dīgļiem nepieciešama aizsardzība pret iznīkšanu (damping-off).
Pielietojums un kam piemērots
Tacca integrifolia ir kolekcionāra un „efektīga” auga suga, novērtēta par neparasto, eksotisko ziedu – spēcīgu dekoratīvu akcentu interjeros, ziemas dārzos un lielos terārijos vai paludārijos. Tā ir viena no tām sugām, kas uzreiz piesaista uzmanību un bieži kļūst par sarunu tēmu. Ņemot vērā augstās mitruma un temperatūras prasības, jutīgumu pret pārliešanu un kaprīzo dīgšanu, tā ieteicama pieredzējušiem retu augu mīļotājiem, kuriem ir iespējas nodrošināt pastāvīgu siltumu un augstu mitrumu.
Interesanti fakti
Nosaukums „netopīra zieds” cēlies no ziedkopas formas: divas paceltas lapas izskatās kā izplesti spārni, bet karājās tumšie pavedieni kā ūsas. Šī suga pavedainās lapas ir vienas no garākajām šāda veida struktūrām augu pasaulē. Tumšā krāsa un viegli nepatīkamā ziedu smarža radīja populāru hipotēzi par apputeksnēšanu ar mušām, taču pētījumi par Tacca ģinti liecina, ka šie augi lielākoties ir pašapputes – tāpēc krāsainā teorija par „mirušo apputeksnētājiem” ir vismaz apšaubāma.
Kopsavilkums
Baltais netopīra zieds ir viens no iespaidīgākajiem retumiem ēnas mīlošo augu vidū. Tas apvieno neparastu „netopīra” ziedkopu ar garām violetām „ūsām” un spīdīgu, pilnmalu lapotni. Tas prasa pastāvīgu siltumu, augstu mitrumu un ēnu, un pavairošana no sēklām ir pacietības pārbaude – taču pieredzējušam kolekcionāram ar atbilstošiem apstākļiem tas ir viens no visapmierinošākajiem un atpazīstamākajiem augiem kolekcijā.
