Echinocereus coccineus – koši sarkanais kaktuss
Echinocereus coccineus, tirdzniecībā un dārzkopības literatūrā saukts par koši sarkano kaktusu (angļu val. scarlet hedgehog cactus, claret cup), ir viens no atpazīstamākajiem kaktusiem Ziemeļamerikas dienvidrietumos. Tas pieder pie Echinocereus ģints, kurā ietilpst aptuveni 70 nelielu, parasti pudurveida kaktusu sugas ar krāšņiem ziediem, kā arī pie kaktusu dzimtas (Cactaceae). Sugu 1848. gadā aprakstīja vācu izcelsmes amerikāņu botāniķis Džordžs Engelmans, pamatojoties uz Ņūmeksikā savāktu materiālu. Sugas epitets coccineus cēlies no latīņu valodas un nozīmē “koši sarkans”, “karmīnsarkans” – tas tieši attiecas uz ziedu krāsu, kas ir šī kaktusa galvenā pievilcība.
Augā apvienojas īpašības, kas reti sastopamas vienlaikus: iespaidīgi, lieli ziedi, kompakts un dekoratīvs augums, kā arī reāla salcietība. Tāpēc tā ir iecienīta suga ne tikai siltumnīcu kolekcijās, bet arī mērenā Eiropas klimata akmensdārzos, kur, nodrošinot sausu ziemošanu, tā var augt atklātā augsnē daudzus gadus. Vienlaikus tā joprojām ir taksonomiski mainīga suga: gadu desmitiem to uzskatīja par Echinocereus triglochidiatus varietāti, bet mūsdienās tās ietvaros izšķir vairākas pasugas.
Botāniskais apraksts un auga augums
Echinocereus coccineus ir pudurveida kaktuss. Jaunam augam ir viens dzinums, bet ar laiku tas intensīvi zarojas no pamatnes un veido spilvenveida, puslodes formas kolonijas. Tipisks pieaudzis puduris sastāv no 20–100 dzinumiem, bet īpaši veciem eksemplāriem dabiskajās augtenēs to var būt vairāki simti; šādas kolonijas diametrs sasniedz aptuveni 1 m, bet augstums – 15–60 cm. Atsevišķie dzinumi ir no olveida līdz cilindriskiem, pusstāvi, tumši vai gaiši zaļi, 5–40 cm augsti un 2,5–5 cm resni, bet dažām pasugām – līdz 15 cm resni. Tiem ir 8–14 (retāk vairāk) izteiktas, nedaudz paugurainas ribas.
Dzelkšņu izvietojums ir ļoti mainīgs. Areolās izveidojas 5–20 sāndzelkšņi 1–4 cm garumā, kā arī 0–7 centrālie dzelkšņi, kas var sasniegt 7 cm garumu un šķērsgriezumā ir šķautņaini. Dzelkšņu krāsa variē no dzeltenīgas un salmu krāsas jauniem augiem līdz pelēkai, sarkanbrūnai un gandrīz melnai; ar vecumu lielākā daļa kļūst pelēka. Sastopamas gan gandrīz kailas populācijas, gan formas ar tik blīvu dzelkšņu klājumu, ka dzinumi ir gandrīz neredzami – šī mainība bija viens no iemesliem taksonomiskajām neskaidrībām ap sugu.
Augšanas temps un attīstība
Kā kaktuss Echinocereus coccineus aug mēreni ātri, lai gan atšķirības starp formām ir ievērojamas – garākās, cilindriskās formas no zemākām augtenēm aug acīmredzami straujāk nekā kompaktās augstkalnu formas. Pirmajos divos līdz trijos gados dēsts saglabājas lodveida un sasniedz 2–4 cm diametru, pēc tam sāk izstiepties. Pirmie sānu atzarojumi parasti parādās pēc 3–5 gadiem, un pēc tam puduris sāk augt arvien straujāk, jo katrs jaunais dzinums pats sāk zaroties.
Audzējot podiņā, pēc 8–10 gadiem augam parasti ir vairāki desmiti dzinumu un 20–30 cm diametrs. Augot augsnē labvēlīgos apstākļos, tas izplešas plašāk. Suga ir ilgmūžīga: vecas, plašas kolonijas dabā var būt vairākus desmitus gadu vecas, un vecākie dzinumi cera vidū atmirst, bet to vietā malās izaug jauni, tādējādi kolonija kopumā saglabā dzīvotspēju.
Ziedēšana un pavairošana
Ziedi neapšaubāmi ir sugas svarīgākais dekoratīvais elements. Tie parādās uz nobriedušiem dzinumiem zem to galotnēm no pavasara beigām līdz vasaras sākumam - Eiropas mērenajā klimatā parasti no maija līdz jūnijam. Tie ir piltuvveida, 3–10 cm gari un 2,5–8 cm diametrā, ar gaļīgām, nedaudz vaskainām ziedlapiņām koši sarkanā, karmīnsarkanā vai oranžsarkanā krāsā, ar krēmīgi dzeltenu zieda pamatni un raksturīgu, intensīvi zaļu drīksnu. Atšķirībā no vairuma kaktusu ziedi paliek atvērti arī naktī un saglabājas vairākas dienas. Dabiskajās populācijās dažkārt sastopamas rozā, dzeltenas un pat baltas formas.
Cauruļveida forma, sarkanā krāsa un bagātīgais nektārs ir klasisks pazīmju kopums kolibri apputeksnētiem ziediem; Ziemeļamerikā kolibri ir sugas galvenie apputeksnētāji. Ziedus apmeklē arī bites. Echinocereus coccineus ir viens no retajiem kaktusiem ar funkcionālu divmājību - daudzās populācijās daļai augu ir ziedi ar vāji attīstītiem putekšņlapām (funkcionāli sievišķi), bet daļai - ar vāji attīstītām sēklotnēm (funkcionāli vīrišķi), līdzās divdzimumu īpatņiem. Arizonā veiktie pētījumi liecina, ka šī parādība ir saistīta ar sugas poliploiditāti un apputeksnētāju pieejamību. Augļi ir lodveida, 2–4 cm diametrā, sākumā zaļgani dzelteni, bet nogatavojoties kļūst sarkani; dzelkšņi uz augļa nobirst, bet baltais, sulīgais mīkstums pēc garšas tiek salīdzināts ar zemenēm. Veģetatīvi augu pavairo, apsakņojot atdalītus dzinumus.
Vides prasības un izturība
Dabiskais izplatības areāls aptver Kolorādo, Jūtu, Arizonu, Ņūmeksiku un Teksasas rietumus, kā arī Meksikas štatus Čivavu, Koahuilu un Sonoru. Suga ir īpaši ekoloģiski plastiska: tā aug Čivavas tuksneša krūmājos, zālājos, priežu–kadiķu un ozolu mežos, kā arī kalnu mežos, sanesumu konusos, akmeņainās nogāzēs un klinšu terasēs. Augsne var būt vulkāniska, metamorfiska vai kaļķaina. Avotos minētais augstuma diapazons ir aptuveni no 150 līdz 2700 m vjl., tomēr lielākā daļa populāciju aug 700–1800 m augstumā.
Šāds plašs izplatības areāls nozīmē lielu izturību pret dažādiem apstākļiem. Augstkalnu populācijas ziemā atrodas zem sniega un piedzīvo vairākas nedēļas ilgu salu, tāpēc šo vietu augi pieder pie visizturīgākajiem kaktusiem: sausumā tie iztur -15 līdz -20 °C, bet dažādi avoti šai sugai piešķir USDA zonas no 5 līdz 9. Piesardzīgāki dārzkopības avoti, pieņemot mitru ziemu, norāda tikai -5 °C vai 8.–9. zonu - šī atšķirība parāda, ka izdzīvošanu nosaka nevis pati temperatūra, bet gan substrāta un dzinumu sausums. Augam nepieciešama pilna saule un karsta vasara; ēnā tas izstīdz, vāji sazarojas un nezied.
Audzēšana mērenā klimatā
Veiksmes pamatā ir substrāts: minerāls, rupjgraudains un ātri žūstošs - grants, rupjas smiltis, pumeks, lava vai ceolīts, kam pievienoti ne vairāk kā 20–30% organisko sastāvdaļu, ar reakciju tuvu neitrālai. Veģetācijas sezonā Echinocereus coccineus laista bagātīgi, bet tikai pēc tam, kad substrāts ir pilnībā izžuvis; augšanas periodā tas panes nedaudz vairāk ūdens nekā tipiski tuksneša kaktusi, kas saistīts ar vasaras musonu lietiem tā dzimtenē. No rudens laistīšanu pakāpeniski samazina līdz nullei, bet no oktobra–novembra līdz martam augam jāatrodas pilnīgi sausā un vēsā vietā.
Vēsākos Eiropas reģionos iespējamas divas stratēģijas. Pirmā ir audzēšana podā, ko vasarā novieto pilnā saulē, bet ziemā pārziemina gaišā, neapkurinātā telpā - neapkurināmā siltumnīcā, vēsā verandā vai garāžā ar logu - 0–10 °C temperatūrā. Otrā ir audzēšana augsnē, paaugstinātā akmensdārzā vai augstā grants dobē ar vismaz 30–40 cm drenāžas slāni, obligāti zem caurspīdīgas plāksnes jumtiņa, kas pasargā no ziemas nokrišņiem. Abos gadījumos vēsa ziema tiek ne tikai panesta, bet ir pat nepieciešama ziedpumpuru veidošanai. Mēslošanu ierobežo līdz 2–3 reizēm ar mēslojumu, kurā ir maz slāpekļa, no maija līdz jūlijam. Galvenie apdraudējumi ir sakņu un dzinumu pamatnes puve pārmērīga mitruma dēļ, kā arī kaitēkļi - bruņutis un tīklērces.
Izmantošana dekoratīvajā dārzkopībā
Sarkanais kaktuss ir suga ar izcilu dekoratīvo vērtību. Tā galvenā priekšrocība ir ziedēšana: pieaudzis cers vienlaikus var atvērt vairākus desmitus ziedu, veidojot intensīvi sarkanu laukumu, kam akmensdārzā nav līdzvērtīga starp citiem sala izturīgajiem sukulentiem. Ārpus ziedēšanas augs izceļas ar blīvu, spilvenveida augumu un kontrastējoši krāsainiem ērkšķiem, kas īpaši iespaidīgi izskatās rīta vai vakara gaismā.
Aukstos, tuksnešainos dārzu un akmensdārzos to kombinē ar opuncijām (Opuntia), jukām (Yucca), salcietīgām agavēm, saulrieteņiem un laimiņiem, kā arī citām Echinocereus ģints sugām, piemēram, E. triglochidiatus vai E. reichenbachii. Tas lieliski izskatās platos, seklos keramikas traukos, sausās akmens sienās un Vidusjūras rakstura grants kompozīcijās. Tas ir izturīgs pret sausumu, lielāko gada daļu neprasa kopšanu, un to neēd savvaļas dzīvnieki.
Kultūras nozīme, vēsture un nosaukuma etimoloģija
Ģints nosaukums Echinocereus cēlies no grieķu echinos - „ezis” - un latīņu cereus - „svece, vaskains stabs”; tas raksturo dzinumu dzeloņaino, cilindrisko formu. Sugas epitets coccineus ir latīņu vārds „purpursarkans”, kas saistīts ar košeniles krāsvielu (coccum). Sugu 1848. gadā aprakstīja Džordžs Engelmans, laikā, kad botāniskie pētījumi tikko pievienotajās ASV dienvidrietumu teritorijās tikai sākās. Lielāko daļu 20. gadsimta to iekļāva plaši izprastajā Echinocereus triglochidiatus kā varietāti, un tikai jaunāki morfoloģiskie, citoloģiskie un molekulārie pētījumi atjaunoja tai sugas statusu; tādēļ daudzos senākos avotos sastopami sinonīmi Echinocereus triglochidiatus var. coccineus, Cereus coccineus vai Echinocereus aggregatus.
Reģiona etnobotānikā augļus vāca un ēda svaigus, bet dažās kopienās augu izmantoja ārstniecībā; avoti šajā jautājumā nav vienprātīgi, un daļa no tiem norāda, ka augļi tika uzskatīti par neēdamiem. Mūsdienās suga galvenokārt ir dekoratīvs augs, bet augi no visaugstāk izvietotajām atradnēm ir vērtīgs izejmateriāls salcietīgu kaktusu selekcijai Eiropā.
Kam šī suga ir piemērota
Echinocereus coccineus ir laba izvēle gan iesācējiem, gan pieredzējušiem kolekcionāriem. Tas ir iecietīgs pret sausumu un aukstumu, un vienīgā nopietnā kļūda, ko var pieļaut, ir pārmērīga laistīšana - īpaši ziemā. To novērtēs cilvēki, kuri veido akmensdārzu ar salcietīgiem sukulentiem, neapkurināmu siltumnīcu un pilnā saulē novietotu balkonu īpašnieki, kā arī visi, kuri vēlas kaktusu, kas patiešām bagātīgi zied. Tas būs mazāk piemērots cilvēkiem, kuru rīcībā ir tikai ēnaina vieta vai silts, apsildāms dzīvoklis bez iespējas nodrošināt vēsu ziemošanu - bez miera perioda augs novājinās un neziedēs.
Kopsavilkums
Šis purpursarkanais kaktuss apvieno trīs īpašības, kas vienai sugai sastopamas reti: lielus, purpursarkanus ziedus, dekoratīvu, kuplu augumu un reālu salcietību. Tam nepieciešama pilna saule, minerāla augsne, bagātīga, bet reta laistīšana vasarā un pilnīgi sausa, vēsa ziema - šādos apstākļos tas gadu desmitiem var rotāt akmensdārzu vai kolekciju. IUCN Sarkanajā sarakstā suga klasificēta kā vismazāk apdraudētā (Least Concern) - tā ir plaši izplatīta, tai ir liels areāls, un būtiski apdraudējumi tai nav konstatēti.
