Albizia myriophylla – Albicja Myriophylla („lakricas albicja”)
Albizia myriophylla ir tropiska albicja no pupiņziežu (Fabaceae) dzimtas, rāpojošs, ērkšķains krūms ar izteikti spalvotu lapojumu. Dienvidaustrumāzijā to galvenokārt novērtē kā dabisku lakricas aizvietotāju – tās koksne, dzinumi un saknes ir saldas un tiek izmantotas tradicionālajā medicīnā.
Sinonīmi un nosaukumi
Sugu aprakstīja Bentham (1844), un bāzes nosaukums ir Acacia myriophylla Steud. Kew POWO datubāze min apmēram 9 sinonīmus; svarīgākie ir:
- Acacia myriophylla Steud. (bāzes nosaukums)
- Mimosa microphylla Roxb.
- Albizia microphylla (Kuntze) J.F.Macbr.
- Feuilleea microphylla Kuntze
- Acacia roxburghii Kostel.
- Acacia foliolosa Graham
- Albizia myriophylla var. foliolosa Baker
- Albizia thorelii Pierre
Taju valodā augu sauc par cha-em-thet („taizemiešu lakrica”), angļu valodā – „liquorice tree/vine”; mūsu veikalā tas ir albicja myriophylla. Epitetam myriophylla nozīme ir „ar neskaitāmām lapām” – interesanti, ka daļa sinonīmu balstās uz pretējo microphylla („smalklapu”).
Izcelsme un izskats
Suga nāk no tropiskās Āzijas – no Assam un Indijas caur Indokīnu (Mjanma, Taizeme, Laosa, Vjetnama, Kambodža) līdz Malaizijas pussalas ziemeļu daļai, kur tā aug mežu malās, smilšainās upju krastmalās un traucētās teritorijās. Tā ir rāpojoša, scandent krūma vai liānas forma, dažkārt neliels koks, ar dzinumiem, kas apbruņoti ar sīkiem āķveida ērkšķiem, kas palīdz kāpelēšanā.
Lapas ir divreiz spalvotas un izteikti spalvotas – ar 8–20 pāriem segmentu, katrā no kuriem ir apmēram 25–60 pāru sīku lapu (tāpēc nosaukums „ar neskaitāmām lapām”). Ziedi ir pūkaini galviņveida ziedkopās, kas veido skarainus ziedus; tipiski albicjām tie sastāv no daudzām baltām putekšņlapām, radot krēmīgu „pompona” efektu. Auglis ir plakans, plāns, papīrveida pāksts 15–20 cm garumā ar dažām sēklām.
Aizsardzība pret salu un audzēšana
Albicja myriophylla ir stingri tropiska auga, jutīga pret salu (USDA zonas 10–11), nav pielāgota salai. Mērenā klimatā to audzē podiņā: siltumā, pilnā saules gaismā un mērenā mitrumā, aizsargājot no sala – Polijā kā siltumnīcas vai istabas augu. Dod priekšroku caurlaidīgai, pat smilšainai augsnei (dabiski aug upju krastos). Kā pupu dzimtas augs saista atmosfēras slāpekli un bagātina augsni.
Sēklu audzēšana
Sēklām, kā lielākajai daļai pupu dzimtas augu, ir cieta, necaurlaidīga čaula, tāpēc tām nepieciešams pārraut miera stāvokli. Parasti tās pārlej ar karstu ūdeni un mērcē 12–24 stundas; ja nesūcas, čaulu iegriež (skarifikācija) un mērcē atkārtoti. Pēc miera pārraušanas sēj siltā (25–30°C), mitrā, caurlaidīgā augsnē – dīgšana ir ātra un veiksmīga. Audzēšana ir vienkārša, vienīgā barjera ir cietā čaula.
Pielietojums un drošība
Dienvidaustrumāzijā šīs albicjas koksne, dzinumi un saknes ir saldi un kalpo kā īstas lakricas aizstājējs – to saldums nāk no triterpēnu saponīniem (albiziasaponīniem), nevis no cukura. Tradicionālajā medicīnā sakni lietoja pret kakla sāpēm, klepu, kā atkrēpošanas un tonizējošu līdzekli. Mūsu piedāvājumā tā ir galvenokārt neparasta kolekcionāra un dekoratīva auga suga ar spalvotām lapām.
Interesanti fakti
Tas ir viens no retajiem augiem, kas ir dabiski salds bez cukura – tā lakricas garša nāk no triterpēnu saponīniem, kas ķīmiski nav saistīti ne ar cukurniedru cukuru, ne ar īstās lakricas glicirizīnu. Atšķirībā no slavenās zīdpūķa albicjas (Albizia julibrissin) tas nav ēnas koks, bet gan ērkšķains kāpelējošs augs ar āķveida ērkšķiem.
Kopsavilkums
Albicja myriophylla ir eksotikas kolekcionāru piedāvājums – spalvotas lapas, pūkaini balti ziedi un salda, lakricas koksne padara to patiešām neparastu. Sēklu audzēšana ir viegla pēc cietās čaulas pārraušanas; nepieciešams tikai siltums un aizsardzība pret salu.
